Divdesmit septiņi. Divdesmit divu gadu vecumā tu beidzi koledžu. Piecus gadus tu esi smērējies, spēlējis un plātījies. Bet dieva un cilvēku priekšā atbildi man — kāda no tevis jēga? Man tavos gados bija tikai viens pāris apakšveļas. Es dzinu lopus uz Koluzu. Es biju ciets kā klints un varēju gulēt uz klints. Es pārtiku no kaltētas gaļas un lāča gaļas. Fiziski es vēl tagad esmu vīrietis daudz vairāk nekā tu. Tu sver aptuveni simts sešdesmit piecas mārciņas. Es uz vietas varu nolikt tevi gar zemi vai ar dūrēm sadot tev pa ribām.

—        Kokteiļus un stipru tēju sūcot, diez kādu fizisko spēku vis neiemantosi, — Kits it kā taisnodamies nomur­mināja. — Vai tad jūs, tēvoci, neredzat, ka laiki ir mai­nījušies? Un kā es tiku audzināts. Mana jaukā, bet dumjā māmiņa …

Džons Belju aizkaitināts sarosījās.

—… kā jūs pats viņu raksturojāt, bija pārāk laba pret mani. Viņa turēja mani vatē un tā tālāk. Redzat, ja es jaunības gados būtu uzņēmies tik vīrišķīgus braucienus kā jūs… Es brīnos, kāpēc jūs ne reizi neuzaicinājāt mani. Jūs ņēmāt līdzi Helu un Robiju, kad devāties pāri Sjerrai un uz Meksiku.

—       Es spriedu, ka tu esi pārāk līdzīgs lordam Fauntle- rojam.

—        Tā ir jūsu, tēvocīt, un manas jaukās māmiņas vaina. Kā lai es būtu norūdījies? Es taču biju tikai bē-ērns! Kas cits man atlika bez asējumiem, akvareļiem un roman­cēm? Vai es vainīgs, ka man nekad nav iznācis pasvīst?