Sirmgalvis palūkojās uz brāļadēlu ar neslēptu derdzī- gumu. Viņam nebija pacietības noklausīties šīs vieglprātīgās runas.
— Nu labi, esmu nolēmis uzņemties vēl vienu, kā tu saki, vīrišķīgu braucienu. Un ja nu es tevi aicinātu braukt līdzi?
— Parak vēlu, man jasaka. Uz kurieni jus dosieties?
— Hels un Roberts pošas ceļā uz Klondaiku, un es gribu pavadīt viņus pāri jūras šaurumam, līdz Ezeriem, bet pēc tam griezties atpakaļ .. .
Viņš nepaguva pabeigt teikumu, tāpēc ka jauneklis metās sirmgalvim klāt un satvēra viņa roku.
— Mans glābējs!
Džons Belju uzreiz kļuva uzmanīgs. Viņš nebija cerējis, ka piedāvājums tiks pieņemts.
— To nu gan tu negribēji teikt, — viņš sacīja.
— Kad mēs izbraucam?
— Tas būs smags ceļojums. Tu būsi tikai par kavēkli.
— Nē, nebūšu. Es strādāšu. Kopš sadarbojos ar «Vilni», esmu iemācījies strādāt.
— Katram jāņem līdzi pārtika un visādi citādi krājumi veselam gadam. Tur būs tāds mudžums, ka indiāņi netiks galā ar bagāžu. ITels un Roberts stieps savas mantas paši. Lūk, kāpēc es nolēmu iet viņiem līdzi — lai palīdzētu tikt galā ar bagāžu. Ja tu brauksi mums līdzi, tev būs jādara tas pats.
— Es braucu.
— Tu taču neesi nekāds nesējs! — vecais vīrs iebilda.
— Kad mēs izbraucam?