— Es uzvedu lugu vasaras teātrī.
— Un kas tev par to tika?
— Slava.
— Bet kādreiz tu esot pratis peldēt un esot nodarbojies ar jāšanu! — Džons Belju ar nevajadzīgu sparu nolika glāzi uz galda. — Kam tad tu galu galā esi derīgs? Tev bija visas iespējas, un tomēr tu universitātē nespēlēji futbolu … Tu neairēji, tu ne …
— Es boksējos un paukojos … mazliet.
— Kad tu pēdējo reizi boksējies?
— Ne pārāk sen. Un visi pievērsa uzmanību manai lieliskajai laika un distances izjūtai, tikai atzina, ka es . ..
— Nu, nu?
— Nervozējot.
— Esot slinks, tu gribēji teikt.
— Es vienmēr esmu uzskatījis to par eifēmismu.
— Mans tēvs, ser, jūsu vecaistēvs īzaks Belju ar vienu dūres sitienu nogalināja cilvēku, kad viņam bija sešdesmit deviņi gadi.
— Cilvēkam?
— Nē, tavam vecamtēvam, tu nekaunīgais slaist! Bet tu sešdesmit deviņu gadu vecumā pat moskītu nejaudāsi nosist.
— Tagad ir citi laiki, tēvoci. Mūsu dienās par slepkavību liek cietumā.
— Tavs tēvs negulējis nojāja simts astoņdesmit piecas jūdzes un nodzina trīs zirgus.
— Ja viņš šodien būtu dzīvs, viņš to pašu ceļu krākdams nobrauktu guļamvagonā.
Vecais vīrs bezmaz vai noslāpa aiz dusmām, taču saņēmās, lai varētu sakarīgi pajautāt:
— Cik tev gadu?
— Man ir iemesls domāt, ka . . .
— Zinu, zinu.