— Ak, šīs deģenerācijas dienas! — Kits nopūtās.
— Es to varētu saprast un pat piedot, — sirmgalvis turpināja, — ja tev tiešām veiktos. Visā savā mūžā tu vēl neesi nopelnījis ne plika graša un neesi strādājis vīrieša cienīgu darbu.
— Asējumi, gleznas, romances… — bezcerīgi novilka Kits.
— Tu esi diletants un neveiksminieks. Kādas gleznas tad tu esi uzgleznojis? Skaistus akvarelīšus un ķēmīgus plakātus. Tu nekad nevienu neesi izstādījis, pat šeit, Sanfrancisko, ne…
— Nekā, jūs esat aizmirsis. Viena no manām gleznām karājas šā paša kluba istabā.
— Rupjš audekls. Bet mūzika? Tava jaukā, bet dumjā māmiņa izdeva simtus par tavu izglītošanu. No tevis nav iznācis nekas vairāk kā diletants un neveiksminieks. Tu neesi nopelnījis pat piecus dolārus par pavadījumu kaut vienā koncertā. Bet tavas dziesmiņas? Sinkopētas blēņas, kas ne reizi nav iespiestas un ko dzied vienīgi tavi bohēmas drauģeļi.
— Man reiz iznāca grāmata … soneti, atcerieties, — Kits lēnprātīgi iebilda.
— Cik tas tev izmaksāja?
—• Tikai kādus pāris simtus.
— Un ar ko vēl tu vari palepoties?