—       Tu nedzīvo tā, kā pienākas, Kristofer. Man kauns par tevi.

—       Vai esmu bijis vieglprātīgs, ko? — Un Kits noķi- ķināja.

Vecais vīrs paraustīja plecus.

—        Neēdiet mani nost ar acīm, tēvoci. Es gribētu, kaut tās būtu vieglprātības sekas. Bet par to nav runa. Man nav laika.

—   Par ko tad?

—   Es pārāk daudz strādāju.

Džons Belju skarbi un neticīgi iesmējās.

—   Godīgi strādā?

Un viņš atkal iesmējās.

—       Cilvēki ir apkārtējās vides produkti, — Kits pazi­ņoja, rādīdams uz sirmgalvja glāzi. — Jūsu asprātība ir tikpat šķidra un skāba kā jūsu dzēriens.

—       Viņš par daudz strādājot! — izsmējīgi atkārtoja tēvocis. — Tu savā mūžā vēl neesi nopelnījis ne centa.

—        Saderam, ka esmu nopelnījis, tikai nekad neesmu saņēmis. Tieši tagad es nopelnu piecsimt dolāru nedēļā un strādāju par četriem.

—        Gleznas, kuras neviens negrib pirkt? Bet varbūt kaut kāds cits neparasts darbs tādā pašā garā? Vai tu proti peldēt?

—   Kādreiz pratu.

—   Jāt proti?

—   Esmu nodarbojies ar šo sportu.

Džons Belju nicīgi nosprauslājās.

—        Priecājos, ka tavs tēvs nenodzīvoja tik ilgi, lai redzētu tevi visā tavā niecībā, — viņš sacīja. — Tavs tēvs bija īsts vīrietis caur un cauri. Vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? Vīrietisl Es domāju, ka viņš tev būtu izdzi­nis no galvas visas tās muzikālās un mākslinieciskās āk­stības.