Tāpat kā simtiem citu, viņš nēsāja pie patronjostas milzīgu revol­veri. No šī grēka nebija brīvs arī viņa tēvocis, kurš dzī­voja atmiņās par kādreizējām nelikumības dienām. Bet Kits Belju bija romantiķis. Viņu bija apbūrusi pēc zelta plūstošās ļaužu straumes mutuļošana un dzirkstoņa, un viņš vēroja šo dzīvi un kustību no mākslinieka viedokļa. Viņš neizturējās pret to ar vajadzīgo nopietnību. Kā Kits teica uz tvaikoņa, tās nebija viņa bēres. Viņš tikai bija atbraucis pavadīt atvaļinājumu, nolēmis «pamest aci» uz jūras šaurumu un tad doties atpakaļ.

Atstājis savus biedrus smilšainajā krastā gaidām, ka­mēr iznesīs malā bagāžu, Kits snāja gar upi uz veco fak- toriju. Viņš negāja krūtis izgāzis, lai gan ievēroja, ka tā iet daudzi no tiem, kas apkrāvušies ar revolveriem. Viņam garām pagāja slaids, sešas pēdas garš indiānis, nesdams neparasti lielu saini. Kits sekoja indiānim, apbrīnodams šī cilvēka lieliskos ikrus un grāciju, un vieglumu, ar kādu viņš nesa ķīpu. Indiānis nolaida savu nešļavu uz svariem noliktavas priekšā, bet Kits piebiedrojās sajūsminātajiem zelta meklētājiem, kas apstāja indiāni. Sainis svēra simts divdesmit mārciņu, un visi aiz pārsteiguma bija mēmi. Kits nodomāja, ka tas nav nekāds joks, un sāka prātot, diez vai viņš vispār spētu pacelt tādu smagumu, kur nu vēl paiet ar tādu.