—   Rīt.

—       Tikai neiedomājieties, ka mani ietekmējusi jusu lek­cija par izturību, — teica Kits, iedams ārā no istabas.

— Man bija jātiek prom, vienalga uz kurieni — ka tikai prom no O'Haras.

—   Kas ir šis O'Hara? Japānis?

—   Nē, īrs, īsts vergu uzraugs un mans labākais draugs. Viņš ir «Viļņa» izdevējs, īpašnieks un lielinkvizitors. Kā viņš saka, tā ir. Viņš ir spējīgs piespiest miroņus kustē­ties.

Tonakt Kits Belju uzrakstīja O'Haram vēstuli.

«Es paņemu sev atvaļinājumu tikai uz dažām nedēļām,» viņš paskaidroja. «Jums būs jāpameklē kāds, kas va­rētu rakstīt turpinājumus. Man ļoti žēl, draudziņ, bet tas man jādara veselības labā. Kad atgriezīšos, strādāšu par diviem.»

Izlauzies cauri pūlim, Kits Belju izkāpa Daijas krastā, ko ar savām tūkstošiem mārciņu smagajām nastām bija pieblīvējuši tūkstošiem cilvēku. Šo bezmērīgo bagāžas un pārtikas kalnu, ko gar klinšainajiem krastiem uz šejieni bija atveduši tvaikoņi, sāka lēnām pārvietot uz Daijas ieleju, un pāri Cilkutai. Ceļš bija divdesmit astoņas jūdzes garš, un kravu varēja pārnest tikai uz cilvēku mugurām. Lai gan indiāņi bija uzsituši cenu no astoņiem līdz četr­desmit centiem par mārciņu, viņi bija apkrauti ar darbu līdz kaklam, un bija skaidrs, ka, ziemai uznākot, lielākā daļa kravas būs aizgādāta otrā pusē.

Vārgākais no vārgākajiem uz kājām bija Kits.