—  Vai jūs ejat ar to uz Lindermaņa ezeru, draudziņ? — Kits apjautājās.

Piepūties aiz lepnuma, indiānis atņurdēja kaut ko ap­stiprinošu.

—   Cik jūs saņemat par katru saini?

—   Piecdesmit dolāru.

Te saruna aprāvās. Kits ieraudzīja jaunu sievieti, kas stāvēja uz sliekšņa. Atšķirībā no citām sievietēm, kas bija nokāpušas no tvaikoņiem, viņa nepārsteidza nedz ar svārku īsumu, nedz ar tērpa raibumu. Viņa bija ģērbusies kā kura katra sieviete, kas dodas ceļā. Kitu vairāk pār­steidza viņas atrašanās te, sajūta, ka šī sieviete ir te ne­pieciešama. Bez tam viņa bija jauna un skaista. Viņa skatienu piesaistīja svešinieces mirdzošais daiļums un ovālās sejas krāsa, un Kits raudzījās ilgi jo ilgi •— kamēr viņa to pamanīja, un tad viņas tumšās, garu skropstu aizēnotās acis vienaldzīgi palūkojās uz Kitu. No viņa sejas šis nepārprotami izsmējīgais skatiens noslīdēja līdz smagajam revolverim, kas karājās pie jostas. Tad viņa ielūkojās Kitam acīs, un viņas skatienā bija lasāms jautrs nicinājums. Tas iedarbojās uz Kitu kā belziens. Sieviete pagriezās pret cilvēku, kas stāvēja viņai aiz mu­guras, un norādīja uz Kitu. Vīrietis paskatījās uz viņu ar tādu pašu jautru nicinājumu.

—   Cečako, — noteica meitene.

Vīrietis, kas lētajās biksēs un noplukušajā vilnas jakā izskatījās pēc klaidoņa, dzedri pavīpsnāja, un Kitā uz­virmoja dusmas, lai gan viņš nezināja, kāds tam iemesls. Bet, lai nu kā, viņa ir neparasti skaista meitene, Kits nosprieda, kad pāris devās prom. Viņš pievērsa uzma­nību meitenes gaitai un nodomāja, ka pēc tās pazītu viņu pēc tūkstoš gadiem.